In the past, many people, including my grandparents, recorded the most significant events in various calendars or notebooks. The nicest thing is that in such notes, people did not touchingly divide events by scale or, as they would say now, globality. Our film about the Skrunda radar (Skrunda radio location station) reminds us of such records. It is a story about a long, patient process of negotiations and agreements in order to achieve the closing and blowing up of the Skrunda monster. It is a film about people who participated in this work, regardless of position or social status.

Es nezinu, kā tagad, bet agrāk daudzi cilvēki, arī mani vecvecāki, ierakstīja dažādos kalendāros vai kladēs ievērojamākos notikumus. Pats jaukākais, ka tādos pierakstos cilvēki aizkustinoši nesadalīja notikumus pēc mēroga vai, kā tagad teiktu, globalitātes. Mūsu filma par Skrundas radiolokācijas staciju atgādina tādus pierakstus. Tas ir stāsts par garu, pacietīgu sarunu un vienošanās gaitu, lai panāktu Skrundas monstra slēgšanu un saspridzināšanu, par vecā - tā sauktā "vistu kūts" raidītāja nomas līgumu un tā slēgšanu 1999.gadā. Tā ir filma par cilvēkiem, kuri šajā darbā piedalījās, nešķirojot pēc amatiem un sabiedriskā stāvokļa.