Lielāko daļu mūža viņi nodzīvoja, klusējot par savu pagātni. Tas bija viņu beidzamais lielais zaudējums. Jau pirms tam viņiem bija nācies zaudēt savas mājas, valsti, nākotni – tādu, kādu viņi to bija iecerējuši un iztēlojušies. Četri puiši, kas piedzima un uzauga vienā laikā ar Latvijas valsti, kopā ar to tika ierauti karā, kurā gan valsts, gan cilvēka cerība un cīņa bija palikt dzīvam. Latvijas valsts bija divkārt okupēta. Valsts it kā vairs nebija. Bet cilvēki bija. Un šī valsts tobrīd pastāvēja tikai cilvēkos, ikkatrā. Daudzi šo sakarību apzinājās un bezcerīgajos apstākļos, kuros viņi nebija noteicēji, tomēr uzturēja domu, ka cīnās par Latviju. Arī šie četri vīri atradās tuvāk nāvei nekā dzīvei, lai gan tolaik bija vēl tik jauni. Tomēr viņus karš nesamala, un katrā no viņiem izdzīvoja un patvērās Latvijas valsts. Viņiem pietika spēka arī pret naidīgo padomju tagadni un trimdas grūtībām noturēties ar cilvēcību, likt lietā savas spējas, strādāt un sagaidīt Latvijas valsts atgriešanos.